no senatnes līdz mūsdienām
Saimniecība „Ūši” atrodas Kolkas ciema ziemeļu galā. Šīs ciema daļas ainavā lielā mērā saglabājušās muižas laiku liecības: galvenās ielas vienā pusē izvietojušās 19. gs. celtās sabiedriskās un muižai piederošās būves – baznīcas un Kolkas muižas ēka, otrajā jeb jūras pusē – zemnieku – zvejnieku saimniecības, no kurām vairs apdzīvota ir tikai „Ūši”.
19. gadsimta beigās Dundagas muižā sākās zemnieku māju izpirkšana par dzimtu. 20. gadsimta 20. gados šīs saimniecības nosauca par vecsaimniecībām. Tāda ir arī „Ūšu” sēta – dzimtas īpašumā izpirkta 1902. gadā. Par sētas dzīves ritējumu cauri laikiem vislabāk zina stāstīt vecā „Ūšu” māja:
„Es esmu senas lībiešu sētas „Ūši” sirds. Mana sēta pirmoreiz rakstos minēta 1736. gadā starp 3 citām Kolkas sētām. Latviešu ausīm mans vārds skan neparasti, un tie neatrod tam skaidrojumu. Tas meklējams lībiešu valodā. Tajā vārds ‘ūž’ nozīmē jauns; Ūši – jauna vieta – viena no pirmajām mājvietām Kolkā.
Es varu lepoties ar manu ļaužu uzticību man, ko apliecina manas jau vairāk kā gadsimtu ilgstošās attiecības ar vienas ģimenes vairākām paaudzēm. Šīs ģimenes aizsākums manā paspārnē sākās 19. gs. otrajā pusē, kad mans toreizējais saimnieks Andrejs Jānbergs apprecēja Līzi Stalti (1856 – 1929) no Mazirbes. Gadu pēc kāzām Andrejs nomira un drīz vien Līze apprecējās otro reizi ar Jāni Andersonu (1855 – 1919). Jānis 1902. gadā pieņēma lēmumu no barona nomāto īpašumu izpirkt par dzimtu un ar Dundagas baronu Osten- Zakenu parakstīja pirkšanas līgumu par 64,24 pūrvietām zemes. Man nav tiešu pierādījumu, bet ir pamatotas aizdomas, ka Jānis bijis jūras braucējs. Par to, ka jūrnieki bijuši abi viņa dēli, gan man ir zināms. Tolaik dēli visbiežāk gāja tēva pēdās, tāpēc aizdomas liekas ļoti pamatotas. Pēc Jāņa Andersona nāves pie manis saimniekot turpināja Jāņa vecākais dēls Kārlis Andersons (1887 – 1959), kas līdz tam jau bija paspējis izbraukāt pasaules jūras un pēc I pasaules kara atgriezās mājās. Drīz mājās pārveda arī sievu Veru Sveņķi no Rojas „Sveņķiem”.
Manu saimnieku pamatnodarbošanās tolaik bija zvejniecība un zivju apstrāde, taču ģimenes vajadzībām apstrādāja arī piemājas zemi. Jūras piekrastē, kur lāpstas dūriena dziļumā augsne ir tikpat balta kā smilts jūrmalas liedagā, cilvēki audzēja visa veida graudaugus – miežus, rudzus, kviešus, auzas, arī saknes – kartupeļus, burkānus, lopbarības bietes u. c. Pašu vajadzībām tika turēti lopi. Dzīves augšupeju pārrāva II pasaules karš. Kara pēdējā ziemā mājas iemītnieki, atstājot mani Dieva ziņā, bija spiesti evakuēties uz zemes vidieni, jo piekrastē notika aktīva karadarbība. Pēc kara, viņu iedzīve: darbarīki un zeme tika nacionalizēta, pašiem piespiedu kārtā kļūstot par vietējā zvejnieku kolhoza biedriem. „Ūšu” zemi piešķīra tuvējo māju iedzīvotājiem mazdārziņu turēšanai, pašu ģimenei arī atstājot nelielu pleķīti apsaimniekošanai. Taču man laimīgā kārtā mantas dalīšana iet secen un es turpinu būt par mājām Kārļa Andersona un viņa sievas Veras ģimenei un bērniem. Kārlim un Verai bija 5 bērni, no kuriem Kolkā pēc savas ģimenes dibināšanas izvēlējās dzīvot jaunākā meita Lilija. Pēc Veras nāves viņa kopā ar savu vīru Hariju pārņēma saimniekošanu. Tas bija 20. gs. 80. gadu vidū.
Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas un zemes reformas, ģimene atguva arī nacionalizēto zemes īpašumu. Laimīgā kārtā zeme padomju laikā nebija apbūvēta, kaut arī tālu no tā nebija, jo astoņdesmito gadu sākumā pašvaldībai bija plāns uz „Ūšu” zemes uzbūvēt tobrīd modernās Līvānu mājas; tika pat pievilkta elektrība! Es biju ārkārtīgi satraukusies, kā var atļauties līst otra privātā telpā! Taču atviegloti uzelpoju, kad Līvānu mājas izslējās ielas pretējā pusē. Šodien es priecājos par brīnišķīgo ainavu – skatu uz piekrastes kāpām, jūru un pļavām visapkārt.
Laiku gaitā notikušās sociālekonomiskās pārmaiņas, protams, nerosināja manus saimniekus ķerties pie arkla un sākt apstrādāt priekšgājēju mantojumā atstāto zemes gabalu. Pēc mūsdienu pieprasījumam atbilstošas saimniekošanas idejas kabatā nebija jāmeklē, jo jau padomju laikos Rīgas radi rautin rāvās uz Kolku vasaras atpūtā. „Ūši” 90. gadu beigāsbija pirmie, kas Kolkā atvēra durvis tūristiem, piedāvājot izmitināšanu mājas daļā un telšu laukumā. Tūrisms par darbu un aizrautību pa īstam kļuva Lilijas un Harija vecākai meitai Dženetai, kura strādājot un krājot pieredzi, pēc 20 darbība gadiem realizēja jaunu projektu un 2021. gada pavasarī pasauli ieraudzīja arī mana māsa – jauna brīvdienu māja viesiem. Tagad mēs esam divas , tāpēc katrai no mums mūsu dzimtas vārdam Ūši ir pievienots atpazīšanas vārds. Man tas ir ‘Muini’ – sens, jaunajai māsai – ‘Piedāgi’ – priežu.
Es esmu ārkārtīgi pateicīga saviem saimniekiem, kas manai esībai izvēlējusies tieši šo Latvijas vietu. Daudzi teiks – tāda nomale! Nav taisnība! Šī ir pati labākā vieta Latvijā. Skat, no vienas puses mani apskalo jūra, pa otru pusi garām traucas ceļotāji no visas pasaules, jo viņi dodas uz Latvijas spicāko vietu – Kolkasragu! Es un mani saimnieki gaidīsim arī Tevi.”
